14. oktobrī Lielajā ģildē "Rudens kamermūzikas festivālā" Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga pirmoreiz tiksies ar vācu diriģentu Klemensu Šultu, kurš šoruden kļuvis par Kvebekas simfoniskā orķestra galveno diriģentu, bet pirms tam bijis Minhenes kamerorķestra mākslinieciskais vadītājs. Dzimis Brēmenē, muzikālo izglītību uzsāka, apgūstot vijoļspēli un muzicējot Ķelnes Gürzenich-Orchester un Brēmenes Vācu kamerfilharmonijas orķestrī, pēc tam pabeidzot diriģēšanas
studijas Diseldorfā, Vīnē un Veimārā. Pēc uzvaras prestižajā Donatellas Flikas diriģēšanas konkursā Londonā viņš 2010. gadā sāka diriģenta karjeru kā Londonas Simfoniskā orķestra galvenā diriģenta asistents.

Sestdienas koncertprogrammā iekļauta uvertīra Jozefa Haidna operai “Neapdzīvotā sala”, Vitolda Lutoslavska Dubultkoncerts obojai, arfai un kamerorķestrim (solisti - arfiste Ieva Šablovska un obojists Egils Upatnieks), britu eklektiķa  Tomasa Adesa angļu jūrnieku dziesmu iedvesmotais opuss Shanty – Over the Sea, kā arī Ludviga van Bēthovena Otrā simfonija Remažorā.

Sarunā ar Klemensu Šultu - par koncertprogrammu naratīviem, klasicistiskā un modernā mijiedarbi, mākslas radīšanu traģisku apstākļu kontekstā, mākslu kā spoguli šodienas ģeopolitiskajai situācijai, Bēthovenu-avangardistu un daudz ko citu.

Kā jūs skatāties uz katru koncertprogrammu, ko diriģējat? Tas ir stāstījums, kurā katrs skaņdarbs ir daļa no viena stāsta veseluma, vai arī katrs skaņdarbs ir atsevišķs stāsts?

Ideālā pasaulē katra koncertprogramma ir kā teātra izrāde. Tai ir jābūt sākumam, beigām un viscaur - stāstam. Tas ir ideāls, taču ir skaidrs, ka nereti koncertprogrammu izvēle balstās arī praktiskos problēmjautājumos. Jebkurā gadījumā

man kā diriģentam ir jābūt atbildīgam par labu mélange - ēdienkarti, kur ir uzkodas, pamatēdiens, deserts... Un šiem ēdieniem ir jākomplimentē vienam otru. Gluži tāpat kā koncertprogrammas skaņdarbi savstarpēji jāsadraudzina.

Šīs sestdienas programmā man patīk tas, ka mēs ļoti uzskatāmi piedzīvosim to, cik labi sadzīvo klasicistiskā un modernā mūzika. Jau Haidna uvertīras sākumā dzirdēsit kaut ko ļoti laikmetīgu, jo pirmajām trim partitūras notīm vispār nav nekāda sakara vienai ar otru. Tas ir ļoti līdzīgi Lutoslavska valodai koncertā arfai un obojai. Savukārt otrajā daļā piedzīvosim to, kā Tomasa Adesa melodijas plunčājas jūrā, un koncerta noslēgumā sapratīsiet, ka šī mūsdienu dzīvā komponista mūzika ir tikpat klasiska kā Bēthovena otrā simfonija!

Atgriežamies pie koncerta pirmās daļas. Haidns un Lutoslavskis. Šos divus komponistus jūs salikāt kopā ar apzināti, ar nolūku, vai ne?

Jā. Un mūsu programmas secība ir ļoti loģiska, jo koncerts sākas ar Haidna uvertīru - tolaik sākumu jeb ievadu visām operām. Pie tam šī uvertīra ir radīta operai ar visai dīvainu sižetu. Darbība norisinās uz salas, kur dzīvo divas vientuļas sievietes. Tad šajā salā ierodas divi vīrieši. Viņi ir abu sieviešu bijušie vīri, bet sievietes to vēl nezina... Tad galu galā viņi iemīlas no jauna. Un šie divi pāri, manuprāt, lieliski atbilst arfai un obojai Lutoslavska koncertā.

Abi skaņdarbi ir kā laulība starp dažādiem lielumiem, procesiem, tēliem. Šajā koncertā abi instrumenti viens ar otru sarunājas, bet tomēr īsti nesaprot, ko otrs stāsta un tad viņi strīdas, un tad atkal iemīlas... Tad pēkšņi ierodas orķestris, tad sitaminstrumentu grupa kā tāds terapeits... Šīs koncertprogrammas pirmā daļa pavisam noteikti vēsta par mīlestību, naidu un visu pa vidu.

Es allaž Mocarta simfonijas esmu uztvērusi kā mazākas operas. Savukārt visu, ko rakstījis Haidns, dzirdu kā lielākas vai mazākas simfonijas. Vai būtu droši apgalvot, ka Haidna operas ir izvērstākas simfonijas?

Es noteikti piekrītu jūsu teiktajam, ka jebkura komponista vokālā mūzika klasicistiskajā un romantiskajā stilā ir simfoniju atslēga. Ja mēs zinām Šūmaņa vai Šūberta solodziesmas vai Mocarta operas, tad ir iespēja daudz labāk un vieglāk saprast, kas notiek šo komponistu simfonijās. Man bieži ir tā, kad diriģēju simfonijas, es melodijām līdzi dziedu arī tekstu. Vai vismaz projicēju stāstu savā prātā. Ar Haidnu ir nedaudz citādāk. Viņa operas nav viņa spilgtākie darbi, taču pavisam noteikti tur pa laikam pavīd ģenialitātes mirkļi.

Ir jāsaprot, ka tolaik, 18. gadsimtā, cilvēkiem bija daudz laika. Tik daudz laika, ka viņi mierīgi varēja doties uz operas atskaņojumu, kas norisinājās piecu sešu stundu garumā. Mūsdienās mēs tā nevaram.

Mūsdienās mēs operas īsinām, metam ārā ārijas, instrumentālas epizodes, tādējādi zaudējot to brīnišķo, kas paslēpies operas pilnās versijas audumā. Viens no šiem brīnišķajiem elementiem ir uvertīras, kuras, paldies Dievam, mestas, plēstas un dzēstas nav. Tās Haidnam nudien ir padevušās! Nu jau esmu diriģējis četras Haidna operu uvertīras un tās visas ir pārsteidzošas.

Pievērsīsimies Lutoslavskim. Mūzikas vēsture mums zina stāstīt, ka komponists dzīves laikā ir piedzīvojis daudz traģisku notikumu. Vienlaicīgi viņš radīja mūziku. Kā tas ir iespējams, ka pēc Oktobra revolūcijas, tēva notiesāšanas uz nāvi un Otrā pasaules kara cilvēks vienalga spēj sataustīt gaišo, pozitīvo? Kāda ir atslēga Lutoslavska spējai ne tikai izdzīvot, bet arī RADĪT?

Savu atbildi es vēlētos sākt ar kaut ko ļoti personisku.

Manuprāt, mūzika ir vislabākā terapija pasaulē. Kad tava dzīve, ģimene sastopas ar traģisku notikumu un tu esi mūziķis, tad tu vari būt ļoti pateicīgs, jo mūzika, tās radīšana, klausīšanās, spēlēšana, ir tas, kas aiz rokas ved  cauri šim grūtajam laikam tavā dzīvē.

Mūzika tevī atgriež prieku un spēku. Es nudien ticu, ka Lutoslavskis bija uz tā paša viļņa, kura es - mūzikā ir spēks, dziedinošs spēks un pat tāds spēks, kas spēj cīnīties pat pret visautoritatīvāko režīmu. Es domāju, ka 50., 60., 70. gados bija šī paaudze, kas ļoti apzināti nolēma: nē, tā ir mana mūzika, tie ir mani noteikumi un es cīnīšos pret to, kas mani un manu bojā. Es radīšu savu brīvību.

Jā, reizēm šiem komponistiem bija jārada kompromisi (nodevas) kā, piemēram, Lutoslavska koncerts orķestrim. Tur ir skaistas folkloristiskas melodijas, kas tā laika varu ļoti iepriecināja. Taču vienlaikus tur ir absolūti revolucionāras harmonijas un pilnīgi trakas lietas, kas iet pretrunā ar "politiķu" uzstādītajiem pareizības un nepareizības likumiem.

Lutoslavskis, manuprāt, ir lielisks piemērs, kā palikt pie saviem uzskatiem un cīnīties pret opozīciju.

Mani šajā koncertā fascinē abu solistu - arfas un obojas - maigums, klusums, kas absolūti nesaskan ar orķestra masīvu. Es pat saskatīju līdzības ar concerto grosso žanru, kur pa laikam izpeld mazākas instrumentu grupas, ansambļi. Kā jūs skatāties uz šo koncertu no orķestrācijas viedokļa?

Jā, tas sākas ar skaļu, masīvu, haotisku kliedzienu, bet pēkšņi ir pārrāvums, ieelpa un sākas maiguma pilna komunikācija starp arfu un oboju.

Tā ir klusināta mūzika. Otrajā daļā mēs varam saklausīt sīkas lietus lāses. Tad abi solisti reflektē par šo ainavu. Par šo vasaras lietus ainavu, varbūt? Orķestris šim pārim, šai laulībai piešķir daudz krāsu. Jāteic, ka Lutoslavska orķestrācija patiesi ir pasaules līmeņa.

Vai jums nešķiet, ka Lutoslavska koncerts ir ļoti precīzs šodienas notikumu spogulis ģeopolitiskā zīmē?

Tas ir ļoti interesants jautājums, jo, protams, mūziku vienmēr var sasaistīt ar mūsu laiku. Tomēr Lutoslavska laiks bija citādāks, tas bija Aukstā kara laiks. Šodien mēs saskaramies ar jaunu posmu cilvēces vēsturē. Mums likās, ka vēsture neatkārtosies, ka mēs mācāmies no pagātnes kļūdām un ka spējam dzīvot kopā - mierā. Taču diemžēl mums ir jāpārvērtē mūsu uzskati, jo Austrumeiropā, Izraēlā un citviet ir politiskas situācijas, kurām liekas, ka karš un slepkavošana ir vienīgā izeja no situācijas. Tas mani ļoti skumdina, jo man ir daudz draugu abās valstīs, kurām uzbrūk. Vai Lutoslavska mūzika to atspoguļo?

Es domāju, ka varbūt tās ir mūsu smadzenes, kas pielāgo mūziku mūsu pieredzei. Vienu un to pašu skaņdarbu mēs varam klausīties priecīgā un arī skumjā noskaņojumā. Un abos gadījumos es šajā skaņdarbā saklausīšu ko citu. Klausītājus es vēlētos aicināt ļauties savai iztēlei un ļaut vaļu mūzikai, kura aizvedīs jūs pareizajā piedzīvojumā.

Koncerta otrajā daļā skanēs Tomasa Adesa un Ludviga van Bēthovena mūzika. Adesa mūzikā ir dikti daudz glissando, kuri, atklāti sakot, lielos apjomos mani vienmēr ir kaitinājuši. Taču šajā opusā tie tiek izmantoti ļoti inteliģenti - tā kļūst par tehniku, vai ne?

Jā, tā ir britu folkloras dziesmu "Shanty" tehnika. Tā ir tradīcija, kurā jūrnieku vīru koris dzied uz kuģa. Melodija visam skaņdarbam cauri vijas ļoti, ļoti maigi. Tajā ziņā Tomass Adess ir ģēnijs - viņš spēj rakstīt ļoti sarežģītas faktūras, kas klausoties šķiet vienkāršas, taču pēc 1-0 sekundēm skaņdarba atmosfēra tevi ir pārtransportējusi pilnīgi citā pasaulē. Tā ir viņa māksla.  Šī melodija plūst pa ūdeni, plūst pa visiem instrumentiem līdz nonāk līdz lielajai kulminācijai, kas varbūt pat atgādina katastrofu. Bet tad kuģis atgriežas mājās un skaņdarbs noslēdzas debesīs, zvaigznēs un pasaulē viss atkal ir kārtībā.

Jūs pieminējāt nosaukumu "Shanty" un skaņdarba nosaukums ir "Shanty - over the Sea". Tie, kuri nekad ar šo tradīciju nav sastapušies - kā tai pietuvoties, kā to klausīt Adesa skaņdarba kontekstā?

Interesanti, es nāku no Brēmenes, mans tētis savukārt - no Hamburgas, un šajās Ziemeļvācijas pilsētās patiesībā joprojām pastāv jūrnieku vīru kori. Viņi visi ir ģērbušies baltās formās ar zilām svītrām, viņi spēlē akordeonu un dzied par vēju, kuģi un mīļoto, kura viņiem pietrūkst, tālās jūrās atrodoties.

Glissando, ko Adess izmanto viscaur darbam, man liek domāt, ka šie jūrnieki ir piedzērušies. (pasmejas) Viņi nespēj nodziedāt taisni! Un, ziniet, interesantais šajā skaņdarbā ir divi ritmi, divi impulsi, kas atskaņojumu gan diriģentam, gan mūziķiem stipri apgrūtina. (smaida) Bet tā taču uz jūras jābūt, vai ne?

Es jutu vieglumu tajā, kā jūs runājāt par šo skaņdarbu, un ar to tiks atklāta koncertprogrammas otrā daļa. Ja pirmā daļa bija par attiecībām un dramatismu, tad par ko vēsta šī daļa?

Ja mēs atgriežamies pie ēdienkartes, tad šī daļa ir vieglāka. Vieglāka pasta! Tas ir pamatēdiens, bet pavisam noteikti nav vissmagākais no ēdieniem. Šī daļa ir par dzīves vieglo pusi, kas, protams, tāpat nāk ar saviem grūtumiem, melanholiju, drāmu. Nu, piemēram, Bēthovens savā priekā nekad nav vienkāršs. Viņš pārsteidz ar savu tiešumu un reizēm pat zemisku humoru.

Šajā gaišajā simfonijā ir brīži, kas ir ļoti priecīgi, spēcīgi, tajā ir daudz deju un vienkāršu melodiju... Bet tajā ir arī drāma un melanholija. Man kā diriģentam ir milzīgs gods un prieks vadīt šos apbrīnojamos Sinfonietta Rīga mūziķus cauri šiem pārsteigumiem. Tas ir ģeniāli!

Bēthovens ir ģeniāls! Atceros, kad mācījos skolā, bija radies priekštats, ka pirmās divas Bēthovena simfonijas ir ļoti Haidniskas, vienkāršas un tad nāk TREŠĀ simfonija!!! Taču tagad, klausoties šo otro simfoniju es saprotu, ka jau te viņš bija sava laika avangarda komponists. Vai tā drīkst teikt par Bēthovenu viņlaika kontekstā?

Pilnīgi noteikti Bēthovens bija sava laika avangardists, kurš lauza robežas un vedināja savus klausītājus uz jaunām mūzikas dimensijām. Otrā simfonija bija garākā simfonija, kāda jebkad bija sarakstīta. Un pēc tam nāca Trešā, kas ir vēl par 10 vai 15 minūtēm ilgāka. Daži kritķi tolaik neuzskatīja, ka tas ir ģeniāli, tieši otrādi! Viņi teica, ka tas ir par traku: mēs nevaram saprast, kas tur notiek!! Pūšaminstrumentiem ir tik daudz ko spēlēt - KĀPĒC?

Viņa mūzika pieprasa virtuozitāti pilnīgi visās instrumentu grupās, sākot ar timpāniem līdz altam un beidzot ar otro oboju. Ikviens tiek uztverts kā solists, un tas šo meistardarbu padara prasīgu un unikālu - no katra viņš, Bēthovens, pieprasa absolūtu atdevi. Šī simfonija no malas var šķist ļoti viegla, taču iedziļinoties detaļās, tā ir ļoti sarežģīta.

Vai, jūsuprāt, publika, pirmo reizi izdzirdot šo simfoniju, bija ļoti lielā neizpratnē par dzirdēto, vai drīzāk pieņēma pilnīgi trakās lietas, ko Bēthovens bija izdarījis ar simfonijas žanru?

(sajūsmināti) Es tik ļoti vēlētos būt daļa no 18. gadsimta klausītāju vidus! Mūsu dienās mēs esam pieraduši pie sēdēšanas, tumsas un klusēšanas koncertzālē. Bet toreiz koncerti bija kas pavisam cits. Jūs varējāt tērzēt ar savu partneri, dzert glāzi tējas un nepievērst simfonijai nemitīgu uzmanību. Un tad pēkšņi parādās kāda skaļa vieta un jūs atkal atgriežaties pie simfonijas klausīšanās. Es patiešām neesmu pārliecināts, ka simfonija 18. gadsimta publikai bija tāds dievkalpojums, kāds tas mums ir mūsdienās - to veicināja Vāgners 19. gadsimtā... Es patiešām vēlētos būt daļa no koncertgājējiem 18. gadsimtā.

Vai esat aizdomājies par to, KĀ mūziķi tolaik atskaņoja šīs slavenās simfonijas? Vai viņu izpildījums bija kvalitatīvs?

Par laimi, mēs zinām, kādus instrumentus viņi tolaik spēlēja un mēs zinām arī, kādas bija ēkas un to akustikas. Taču tas, ko mēs nezinām ir, kā jau jūs teicāt, spēles līmenis. Vai tas, cik bieži notika mēģinājumi. (smaidīgi) Ir tie daži fakti no vēstures, ka skaņdarbs tika pabeigts 10 minūtes pirms uzstāšanās. Piemēram, mēs zinām, ka Bēthovena operas "Fidelio" uvertīra tika pabeigta naktī pirms pirmizrādes. Šodien mēs ko tādu pat nespējam iedomāties!!! Es domāju, ka tolaik mūziķi bija brīvāki, viņi vairāk lasīja no lapas un baudīja konkrēto momentu.

Gandrīz kā džezs.

Varbūt, jā, viņi noteikti improvizēja! Vēsturē ir zināms tāds Manheimas orķestris, kas tiek uzskatīts par perfekcionisma orķestri, - viņi notīs pierakstīja visu un visu darīja identiski un pareizi. Taču pārējie orķestri... Perfekcionisms pavisam noteikti bija pēdējais punkts viņu uzdevumu sarakstā. Varbūt tiešām kā džezs. Es ļoti gribētu izjust šo 18. gadsimta mūzikas brīvību.

Cerēsim, ka kāds nudien izgudros laika mašīnas…

(smejoties) Jā, Īlon Mask, lūdzu izgudro kaut ko lietderīgu!

Klemens, mūsu sarunas noslēgumā, pastāstiet, kas jums mūzikā ir visvissvarīgākais? Kas ir tas, ka jums to liek mīlēt un turpina iedvesmot ar to nodarboties arī turpmāk?

Vissvarīgākais, es teiktu, ir publikas iedvesmošana un arī sevis iedvesmošana. Un ar iedvesmošanu es domāju realitātes aizmiršanos: klausoties mūziku ir iespējams nokļūt citā dimensijā un mācīties no tās, mainīt savu skatījumu uz dažādiem procesiem un varbūt kļūt arī nedaudz citādākam kā cilvēkam. Manā utopiskajā pasaulē, un patiesībā tā dažreiz patiešām notiek, es pēc koncerta izeju ārā un saprotu, ka esmu izgājis ārā kā cits cilvēks, jo biju liecinieks kaut kam ļoti, ļoti īpašam. To es arī novēlu sestdienas koncerta klausītājiem.